trešdiena, 2010. gada 29. decembris

21-30.decembris "Krizes posms"


Ziemassvētku laiks,  nebiju domājusi, ka mani pārņems tik sentimentālas jūtas un ilgas pēc mājām un mīļajiem.  Šie ziemīši bija ļoti īpaši ar to, ka nebija sniega, eglītes un viss ierastais. Jo pavadīju to ar lielisku un lielu galīsieši ģimeni A Coruna.



Esmu atpakojusi LV gardumu paciņu, sēžu un domāju par Jums, milzīgs paldies mani mīļie!
Loku iekšā  šprotes ar rupjmaizi un raudu gan aiz prieka, gan aiz bēdām. Līdzīgas sajūtas mani pārņēma atbraucot. Cerams, ka drīz tas viss sentimentālais bums pārvērtīsies kādā radošā brīnumā, šodien make-up kursus vadīju, bija liels gandarījums par paveikto.
Jāatzīst, ka ir uznācis tāds krīzes brīdis, bimbiens nāk par sīkumiem un līdz ko aizdomājos par savējiem. Sadedzu svecītes un ēdu griķus,  lai mazliet gaismu sevī  ienestu un LV garšu sajustu. Katru mīļu brīdi sevi mēģinu uzmundrināt, pajogot, pasmaidīt sev un padejot, Marco no Itālijas atgriezies, tagad mazliet lielāka dzīvība un  jautrība mājās.
Darba kolēģi un mana fizioterapeite ļoti atbalsta, tiešām pozitīvi iedrošina satikties ārpus mājas, parunāt, lai negruzītos, vietējie te tiešām ļoti forši un atsaucīgi cilvēki, vairāk izrāda savas emocijas un runā par tām, mēs ziemeļnieki tās veikli kaut kur gribam paslēpt.
Jaunais gads tuvojas un visi vēl uz tāda svētku viļņa, man kaut kā tā svētku sajūta ne visai patīk it sevišķi  vēdera apvidū. Bet šodien jogas klases organizācijā, ceru visu negatīvo un sakrāto enerģiju palaist pastaigā.
Manuprāt brīvprātīgais ir tāda kā diagnoze, ievēroju daudz pozitīvu pārmaiņu savā ikdienā, lielākā no tām ir, ka ir milzīgs prieks dalīties un dot kādam, kam tas ir vajadzīgs.


gatavojām pārtikas pakas 80 ģimenēm

svētdiena, 2010. gada 19. decembris

8-20.decembris

Kā parasti esmu kustībā un neatliek laika piesēsties un kaut ko uzrakstīt, apkopot, baudu un darbojos. Bijām A Coruna apmaiņas braucienā ar ADS sabados dynamicos grupu, jauniešiem ar ko katru sestdienu darbojamies brīvā laika aktivitātēs gan izglītojošās, attīstošās utt. Satikām A Coruna jauniešus, jautrākais, ka viens no jauniešiem pie pusdienām pārjautāja no kurienes es esmu... vai Latvija ir Itālijā? Smieties vai raudāt, bet ģeogrāfiju slikti te pārzin. Bijām  pārgājienā uz Monte de San Pedro, gaisa temperatūra 10-12 decembrī sasniedza  +20 grādus, kas ir diezgan interesanta parādība, jo pēc nedēļas naktī bija pat +1.

 Ziemassvētki tuvojas un mums līdz ar to vairāk darba, labdarības projekti un katra diena sastāv no sanāksmēm, Ludotekas ziemassvētku ballīti, vakariņām ar organizāciju,  dāvanu gatavošanu, kā piemēram bijām Corte Ingles gatavot ar bērniem ziemassvētku mantiņas, Papa Noel  satiku, pačukstēju vēlmes.

Ar katru dienu ar vien vairāk atnāk ziemassvētku sajuta, slidotava ir atvērta – noteikti iešu paslidot, tik labs kompanjons slidotājs jāatrod, visa pilsēta ar gaismiņām izrotāta, cilvēki gaišāki kļuvuši. Mans latviskais gars bija izslāpis pēc tradīcijām, tad nu savā centrā uzpinu skuju vainagu un izcepu daudz piparkūkas pie organizācijas direktora mājās – mums krāsns saplīsusi, pirmo reizi gatavoju mīklu, izrādās ļoti viegli – glazūrai ar jauna pieeja, kā krāsas iegūt no bietes, citrona, kurkuma, apelsīna, kakao.  Izdevās garšīgas, kaut arī Pablo teica, ka jocīgi tie cepumi, varētu jau būt garšas kārpiņām jauns piedzīvojums. Vakariņas ar organizāciju 55 cilvēku sastāvā, pārsteidza maltīte, biju gaidījusi ko tipiskāku, bet iztikām ar picām, tortillu un keksu, pēc tam konkurss kurā bija jādejo 11 stilu dejas, ko domājiet – mans pāris ieņēma pirmo vietu. Jau iesiluši gurnos varējām doties sildīt balsi, karaoke līdz rīta gaismai.

Ko ir tipiski ēst ziemassvētkos Galīsijā?
Marisco, polvoron, turron, marcipáns, piedra de azucar, aitas vai jēra gaļa, katrā ģimenē ir savas tradīcijas taču būtiskākais, ka tiek gatavots ēdiens un svinēts pie ģimenes vecākās paaudzes.
polvorones
Šodien brīvdiena, pirmo reizi  mājās i-nets, siltas piparkūkas un  par to vien smaids līdz ausīmJy no pasa nada, ka rīt spāņu valodas kursi un jāceļas 8.00

svētdiena, 2010. gada 12. decembris

5-8. decembris....muito, muito bom

Moito bem, vamos a praia!!!


Sen gaidītās brīvdienas, Spānijā 6 un 8 decembris ir puente - festivo,  tādēļ jau laicīgi ieplānojām doties uz Portugāli – Porto. Mierīgu prātu sagaidu Kristīni no Palencijas un esam pārliecinātas, ka mums ir drošs  hosts (Couch surfing) Porto, drošības pēc vakarā pirms braukšanas pārbaudam e-pastu un še ku re ku, ziņa, ka hosts nevar mūs uzņemt, panika – ko darīt? Meklējam urgent citus hostus un izsūtam ziņu, nolemjam no rīta pirms braukšanas pārbaudīt vai kāds mūs var uzņemt pēdējā brīdī -  nepaiet ne 30min, kad saņemu vēstules no Helēnas, kas mūs ir gatava uzņemt, smaidam vairs nav gala un malas, liekamies uz auss un gaidām jaunu rītu. Rīts vējains un lietains, bet veikli iepūš mūs Porto +19 grādu virpulī ar veldzējošu lietus brāzmu, kas atgādināja par sevi visu ceļojuma laiku. Pirmās dienas plāns noskaidrot  svarīgāko, sākam protams ar gastronomiskajām izpriecām, jūras velšu zupa ar rīsiem uz daudz garšvielām– varen stipra un sildoša, bet lietus atveldzēJ Mazs skrējiens pa pilsētu un vakariņas mūsu mājvietā ļoti raibā kompānijā ar draugudraugiem no Āfrikas, Junzēlandes, Francijas, Itālijas etc. Ar tipiskajiem Franču, Latviešu, Itāļu un mazliet no Portugāļu ēdieniem. Ābolmaizes ar krējumu un kanēli aizgāja, kā smērētas. Nakts Jam klubā, kur svētdienās cilvēki var nākt spēlēt freestylā instrumentus un improvizēt uz skatuves, izrādās arī latviešu meitene tur strādā un daudzi latvieši pēc saviem projektiem ir palikuši Porto un es pat ļoti labi viņus saprotu, jau sāku  to apsvērt, vienīgi vidējā alga ir 500 Eur un dzīvokļa īre ir 200-300Eur robežās, kaut gan pārtika Portugālē ir krietni lētāka, kā Spānijā un garšīgie kulinārijas brīnumi ar ko lepojas Portugāle ir nepārspējami sākot no kēksiem, šokolādes desu, burkānmaizi un pastel de nata, portvīnu  un citiem gardumiem. Varu par savilkt kādas līdzības ar Latviju, mēģinot saglabāt autentiskumu, dabīgās lietas un vietas, patriotisms, vienīgi manuprāt vīrieši īpatsvars ir lielāks, kāds apmaiņas projekts derētu.  Nākamais rīts silts, kā pavasara dvesmas pavadīts sākas ar īpašu iepazīšanos - hostu Fernando, kas 2.5 gadu laikā uzņēmis savās mājās 965 cilvēkus no visas pasaules, visu valstu karogi, dāvanas – ieteicu rakstīt valdībai vēstuli, lai piešķirtu lielāku dzīvokli, jo drīz vairs pašam vietas nebūs. Pavadām lielisku dienu ekskursijā pa pilsētu, mazas šauras ieliņas ar krāsainām mežģīņu un mozaīku mājiņām, ik viena mājiņa ir kā personība un mākslas darbs, sena vēsture un tradīcijas, 6 tilti, kas ved uz citām pilsētām un vīna darītavām, iespaidīgs tirgus un dzelzceļa stacija, kas vairāk gan izskatās pēc muzeja ar flīžoti krāsainām sienām. Esam krāsaina kompānija Austrālija, Thailand, Francija un Latvija. Vakars sākas ar šaha spēli (ieguvu godpilno 3 vietu) un īpašām CS(Couch sērferu) vakariņām, tradicionālajiem Portugāles ēdieniem, kā bachalau com nata, vino verde, pan oscuro con mantequilla con sal y mucho mas. Pēc katra mača ir arī medaļas, svinīga CS apbalvošana šahā, apbrīnojama ir Fernando izdoma, labsirdība un uzticēšanās, katram ciemiņam ir mājas atslēgas.3-4 reizes nedēļā vada ekskursijas pa pilsētu tikai sava prieka pēc. Nākošajā dienā sarunājam iepazīt otru Porto daļu, ekskursija  portugāliski Casa de Musica – moderna un iespaidīga, uzbūvēta tikai 2005 gadā ar visām jaunākajām un modernākajām tehnoloģijām, lai radītu labāko skaņas kvalitāti koncertiem, universitātē ir sevišķa aura, sajūtas, kā filmas fragments iemirdzas, naudas muzejs, minerālu muzejs, grāmatnīca, kas ir trešā skaistākā un iespaidīgākā pasaulē(aiz Argentīnas un San Francisko) mjam ..okeāns, sajust vēja garšu un brīvības elpu. Izrādās, ka esam ieradušies tieši Jazz festivāla laikā un tad nu arī baudām, pilsēta ir ļoti dzīvelīga un visu laiku notiek dažādas aktivitātes, koncerti, tirdziņi pirms ziemassvētkiem ar roku darinājumiem, izstādes. Pēdējais vakars Porto izvēršas ļoti jautrs, jo pievienojas vēl viens hosts un kā jau vietējais aizved uz vietējo ļautiņu iecienītākajām vietām, tad nu visai tradicionāli esam afroportugāliskā kafitērijā, kur nobaudām caldo verde (zaļo zupu)..sautējumu ar rīsiem.. mjamm...cepumu kūka, kas mazliet atgādina tiramisu..un arī Latviju. Kompānija vakara gaitā ļoti mainās, bet tikai divi no tiem bija vietējie, tā teikt īsti Portugāļi . Daudz iebraucēji un studenti dzīvo Porto. Smaids līdz ausīm un gurnu kustināšana var sākties. Izklaides uz ielām ir sava veida tradīcija tusējot mazās ieliņās malkojot dzērienus, tagad saprotu iemeslu kāpēc agrās rīta stundās tiek mazgātas ielas, smaids. Klubos ir sava veida sistēma, ka tiek maksāta ieejas maksa, kas ir 5-15Eur robežās, taču tikai viens dzēriens ir iekļauts cenā, pārējais tiek summēts un gala beigās iekasēts, diezgan laba stratēģija. Izklaides un karstākā nakts stunda tieši tāpat, kā Spānijā sākas ļoti vēlu 3-4 naktī , mums ir īpaši paveicies, jo nākamā diena arī Portugāļiem ir brīva un visi izklaidējas ne pa jokam, bāri un klubi ir pārpildīti un uz rīta pusi nav pat kur apgriezties, tā teikt - ja ir, tad uz visu banku.
Brokastis, slavenajā Galeria de Paris – senatnīgā un ļoti omulīgā kafitērijā, kas slavena ar savu bagātīgo brokastu piedāvājumu 1.50Eur. Ar mūsu hostu Helēnu, kas atskrējusi  pirmā. Pirms svētku tirgus dzelzceļa stacijā ar rokdarbiem, mākslas darbiem un dažādiem gardumiem – cilvēki ar ierobežotām vajadzībām gatavojuši dažādus darbiņus un skaistas lietiņas, ko par ļoti pieņemamām cenām var iegādāties un iepriecināt kādu no savējiem ar oriģinālu dāvanu.  Arī  veikaliņos atrodamas lietas, ko lietoja  50 gadus atpakaļ, tās pašas markas ražo joprojām. Starp Portugāli un Spāniju ir jūtamas atšķirības, gandrīz ik katrs runā kādā svešvalodā, cieņā ir dabiskas lietas un tradīcijas, daudz mierīgāki žestos..mazo valstu īpašības, kā lielāka kopības sajūta, radošums..vēlme pēc sasniegumiem...atvērtība visam jaunajam..Esmu  iemīlējusies Porto...pat lietus lāses to nespēja apslāpēt .....uz tikšanos...







pirmdiena, 2010. gada 29. novembris

22.novembris - 30. novembris

Arī pie mums  beidzot ir ziema atnākusi , jo oktobrī  un novembra sākumā vēl bija īsts pavasaris +20, joprojām zied koki, bet tagad gan ir krietni vēsāks  -10 -8 grādi, bet aukstumu te vairāk jūt, jo lielāks mitrums. Apkure gan te ir tikai nelielu dienas daļu vakarpusē, no rītiem ir vēsi, nebiju gaidījusi, ka man būs jāpērk ziemas pidžama. Cepure un cimdi jau izvilkti no skapja un tiek lietoti. Tikai sniega trūkst, balta un tīra, ziemīga un gaiša sajūta ar sniegu, manā pilsētā nemēdz būt sniegs, bija ieplānots brauciens uz Leon, bet sniega dēļ, dažos Spānijas reģionos tā ir katastrofa, braucienu atcēla, jo pagājušā gadā bija interesanta  pieredze ar sniegā  iestigušu autobusu.  Šogad jo īpaši pietrūkst sniega, jo ik gadu pierasts vārtīties sniegā, slēpot un darīt citas aktivitātes, ceru arī šeit esot aizdoties uz kādu kalnu pašļūkt ar plēvi, tuvākais gan man ir 3h braucienā J Ja skatās Latvijas mērogā es dzīvoju Liepājā, tikai to atzīmējot uz Spānijas kartes. Visi plāno ziemassvētku ceļojumus uz mājām un sāk jau plānot ko darīs un kādas tradīcijas katrā valstī, sāk kāroties LV ziemassvētku smarža (mandarīni, karstvīns, piparkūkas) un saldumu kalendārs, kā arī pilsētas skaistie skatlogi un gaismiņas, vismaz pagaidām pilsētā nav sajūta, ka tuvojas Ziemīši. Šogad ļoti ceru sagaidīt baltos svētkus ar  Alejandro ģimeni vecmāmiņas mājā iepazīstot Galīsiešu tradīcijas.
Noslēdzām Curtopijas – Īsfilmu festivālu ar gandarījuma sajūtu, daudz ieguvumi, gan specifiski par organizēšanu un īsfilmu būšanu, gan arī jaunu vietu un vietējo cilvēku iepazīšana. Pasākuma noslēgumā beidzot Marco varēja izpausties DJ lomā spēlējot regeju, kā jau ierasts galds bija klāts ar pincham (uzkodas uz kociņiem) un sarunas vedot baudījām vakaru vienā no mazākajiem pilsētas bāriem. Ļoti gaidu 2. Janvāri, kad sākot ar šo datumu būs aizliegts smēķēt bāros un kafejnīcās, savādāk mājās pārnākot aromāts ir tāds, ka gribas dušoties ar visām drēbēm un jo ātrāk, jo labāk.
Pēc spāņu valodas lekcijām ar daļu no kursa mums jau ierasts iemalkot tēju vietējā kafejnīcā, pretī  skolai, pārsteidzoši tas, ka tēja un kakao ir dārgāka nekā svaigi spiesta apelsīnu sula. Apspriežam nedēļas plānus un fiestas, futbola spēles(ļoti svarīgi un neiztrūkstoši),  kā arī sadzīviskus jautājumus par cik visi esam iebraucēji, šodien bijām iepazīt vietējos sporta klubus, vidēji 35 Eur mēnesī iekļaujot trīs aktivitātes. Es tomēr dodu priekšroku yogai un jebkurā brīvajā brīdīJ


Beidzot atradu daudz garšīgu lietu ekoveikaliņā, graudu maizi, dažādus miltus, riekstus, eļļas un kefīru un daudz kas cits, tikai cenas ir samērā augstas un atsevišķi produkti 3x dārgāki, kā LV. Iemācījos jaunus vārdiņus pie reizes cebata - mieži, centeno - rudzi,  trigo - kvieši, granos - graudi,  semola - putraimi, cereales – sausās pārslas. Bet  apsolījos kefīru un graudu maizi nogaršot pirmos -  visvairāk pietrūkst.
Vai zinājāt, ka Spānija ir lieli zivjēdāji, otrā lielākā valsts aiz Japānas, kas uz vienu iedzīvotāju apēd visvairāk zivis. Šeit Galīsijā to īpaši jūt, visas jūras veltes ko vien var iedomāties (gliemeži, garneles, krevetes, astoņkājis u.c.
Mani joprojām spēj sajūsmināt tas cik katrā valstī dažādi ir ēdieni un ko kad ēd , spāņu valodas kursā iepazinu Irānas, Brazīliešu, Portugāles, Austrālijas, USA, Maltas, Moldāvu virtuves dažādības. Piemēram Maltietis ar ko dzīvoju brokastīs var mierīgi ēst spageti ar tomātu mērci un ceptām olām, spāņi savukārt brokastis ietur ļoti pieticīgi ar kafiju vai kakao un cepumiem, pēc tam ap 12.00 otrās brokastis - uzkodas, 14.00 – 16.00 svarīgākā dienas ēdienreize ar pirmo ēdienu, otro ēdienu, saldo un nobeidzot ēdienreizi ar kafiju, vakariņas spāņi ēd ļoti vēlu 21.00-22.00. Sākot ar valsts dažādībām beidzot ar personību, tik dažādi mēs ēdam un esam.  Bet varam būt priecīgi, ka Latvijā ēdiens ir salīdzinoši kvalitatīvs un nav tik daudz saķīmiķots, šeit to jūtu izteikti, augļi un dārzeņi mēdz būt bezgaršīgi, nerunājot par ko vairāk, tagad ļoti novērtēju vecmammu rūpes par dārzu.

                                                  Karla pieticīgā ēdienreize.

Kas šogad modē? Pelēks, tumši zils un brūns, cilvēki šeit pārsvarā ģērbjas vai nu ļoti askētiski vai arī sportiski.  Latvijā varu teikt, ka cilvēki tērpjas krāsaināk.Apavi ir spāņu lepnums, jo ir daudz vietējās ražotnes, kvalitatīvi un cenu ziņā ļoti pieņemami.

Klausos Carlos Nunez koncerta ierakstu, Karls šodien  no bibliotēkas atnesa tradicionālo Galīsiešu mūzikas koncerta DVD (gaitas, vijole, ģitāra), pie šādas mūzikas gribas dejot, ļoti priecīga un līdzīga Latviešu tautas mūzikai. No bibliotēkas iespējams ņemt uz mājām CD, DVD ierakstus. Tad nu tagad mums Dūdu dziedājumi iet vaļāJ
Šovakar futbola mačs Madride – Barselona yuu haa..

piektdiena, 2010. gada 26. novembris

svētdiena, 2010. gada 21. novembris

2 - 21.novembris .Kastaņu ēšanas mēnesis.

Kādu laiku neesmu neko rakstījusi, bet beidzot svētdiena ir brīva un varu iemest  mazu atskatu pagājušajā laikā. Šis mēnesis ir curtopiajas – pirmais internacionālais īsfilmu festivāls Vigo (www.curtopia.es) un brīvais laiks tiek veltīts šim projektam, no kā izriet, ka brīvā laika paliek visai maz, jo pēc darba katru dienu ir prezentācijas, projekcijas, pinchas(uzkodas uz kociniem, sitas un fiestas. Vienu vakaru tikām pie veģetārās paellas.



Daudz notikumi pa šo laiki, bijām ar bērniem no organizācijas ekskursijā, 8km nogājām camino de Santiago, lietū un vējā un pēc tam Don Bosco centrā samirkuši sildījāmies un cepām kastaņus, vecākiem bija deserta konkurss, dziedājām dziesmas, konkursus izspēlējām un iemācījos jaunas receptes kastaņu gatavošanā, vārīt sālsūdenī ar garšvielām, kādu laiku atpakaļ, kad kartupeļu nebija sastopami vietējie gatavoja kastaņus dažādos veidos, kā pamatēdienu un arī, kā saldo ar šokolādi, tie nav kastaņi, kas LV sastopami, šie ir savādākas formas, garšo mazliet saldi, joprojām vēl ēdam, 40kg uz pasākumu sagatavoti. Novembris ir kastaņu ēšanas un svētku mēnesis, kas saucas Magosto, kad uz ielas tiek cepti krāsnīs un tirgoti mazās koka būdiņās un pasniegti avīzē tikko cepti, kā arī skolās ir kastaņu cepšanas un ēšanas atrakcijas, izkrāsojot vēl melnu seju, kā indiāņiem no saceptās ogļmelnās karaņu garozas.











Vakar bijām ballēties, principā šajā mēnesī gandrīz katru dienu pēc projekcijām ar curtopijas komandu mums ir pinchas katru dienu citā bārā, tā teikt iepazīstam nakts dzīves dažādību. Vienu lietu gan īsti nesaprotu, šeit cilvēki iziet ballēties apmēram 1.00 un klubus lielākoties slēdz 4.00, diezgan īsa tā ballēšanās sanāk, bet te ir daudz bāri un kafitērijas, kur cilvēki sēž, runā  un bauda dzērienus, ar dejošanu neaizraujas un daudzas no vietām ir ļoti mazas, tādi lieli klubi šeit nav populāri. Pamazām atrodu vietas, kur gribas atgriezties, gan mūzikas, publikas un atmosfēras dēļ (detras del Marco, Tipo x, Tonys, Iguana, Kingston). Dzērieni – lielā cieņā alus (clara,caņa), jo ir lētāks par sulu, nākamais Galīcijas tradicionālais kafijas liķieris un orujo, kas ir ļoti līdzīgs liķierim „Šarlote”, tikai gatavots no vīnogām, dažādu stiprumu, katrai gaumei, vislabākie mājās gatavotie.
Spāņu valodas kursos ir cilvēki no dažādām valstīm, vairums no viņiem vai nu studē vai ir au-pair ,šonedēļ svinējām Kristīnes (Austrija) dzimšanas kupla pulkā no kursa, bijām vietējā restorānā ar visiem tradicionālajiem gardumiem marisco, pulpo – jūras veltēm astoņkāji beidzot pagaršoju, jo tas taču ir Galīsijas lepnums, varu teikt, ka garšas kārpiņām tas bija kaut kas neierasts, taču baudāms.
Notikums – biju tirgū, wow kaut ko tādu nebiju redzējusi, kā jau ierasts tirgojas rumāņi, romi un visi kliedz un pievērš sev uzmanību ar atlaidēm, viens vienīgs skudru pūznis un lielākoties tirgojas ar apģērbu, pārtikas tirgu vēl neesmu atradusi, kā ierasts pie mums ar augļiem, dārzeņiem, biju gaļas un zivju paviljonā, tiešām varu teikt, ka jūras veltes svaigas un garšīgas, cenu ziņā lētāk, kā siers un gaļa. Te ir visai maz graudaugu, ar grūtībām auzas atradu, ievārījumi negaršīgi – daudz stabilizatori un ķīmijas, ilgojos pēc babas garšīgumiem, atradu vienu pelēku maizi ar rozīnēm, kas ir mans favorīts.
Pamanīju LV līdzības ar Galīsiju  - patrioti, jūras veltes, zaļa, tradicionālās dejas un mūzika – gaitas (dūdas).
Darbā šonedēļ sagatavoju bērniem aktivitātes, no kartona kastēm un materiāliem gatavojam savu sapņu māju ar radošu interjeru. Viņi ir ļoti mīļi un forši, ar katru reizi jūtu vairāk uzticības un progresu.




Brīvdienu rīts 21.11.10 iesākas vēlu, iesāku dienu ar jogu un augļiem, sarunas ar Angeline, kas no Santiago atbraukusi pie mums ciemos, Karls jau ēd pusdienas no lielā šķīvja kā ierasts un Marco knakstās ap zaptsmaizītēm un cepumiem, viņš vispār no rītiem neēd, tikai paņem līdzi kādu kārumu, esam ļoti dažādi ēšanas ieradumos. Kā mūs atšķirt man cieņā – rīsi, Marco – pasta, Karlam – gaļa.


rīts mūsu ielā




Samil pludmale

gaidām vāveres un autobusu
Karls vakariņām iepērk tikko ceptus kastaņus

Novērojums: esmu sākusi ēst baltmaizi, pie tam pie pamatēdieniem, apetīte uz ziemu ir augusi 2x, ja ne vairāk, kakao, šokolāde un rieksti šobrīd ļoti kārojas, bet kārtīga auļu deva arī tiek notiesāta, jo esmu atradusi lētu augļu veikaliņu, kur var arī iegādāties auļus kompotam.

Izteicieni spāniski :
La leche  - apmēram, kā mums „sviests”
Como en culo – ka viss ir slikti
Porfavor „tio” – nē, nu lūdzu čalīt
A ver – nu skaties
Daudz tiek lietos sarunvalodā tio,tia, seņor, seņora arī runājot maziem bērniem, kā neformāla uzruna, joks.
Izteicieni Itāliski:
Cinquanta bocca, cento amore – 50 bučas, 100 mīlestības
Sono un regazzo romantico  - esmu viens romantisks čalis
In tempo di carestia tutto fa brodo – kara laikā viss ir labs

trešdiena, 2010. gada 3. novembris

29.oktobris - 1.novembris

Prezentējam savu valsti ar platos tipicos – tradicionālo ēdienu gatavošanas vakars organizācijā. Jau labu laiku iepriekš vienojāmies, ko katrs gatavosim. Karls no Maltas  - zivju zupu ar piparmētrām un rīsiem, Marco no Itālijas – lazanju un es kartupeļu pankūkas un saldo šokolādes desu, ko sagatavoju jau iepriekšējā vakarā, sanāca par mīkstu, nevar salīdzināt ar to ko baba gatavo, bet nekas pirmo reiz piedodams. Jautrākais bija iepirkšanās pirms gatavošanas, Karlu nesagaidījām no darba un devāmies ar Marco uz Carrefour. Neiespējamā misija protams atrast krējumu un brūkleņu ievārijumu, aizstājot to ar plūmju ievārījumu un 22% natu, secinām, ka kavējamies un laižam uz kasi, secinu, ka neīstos kartupeļus paņēmu, speciāli tortillai domātus un ja redzi tādu uzrakstu, zini, ka tas neder nekam,nolēmu samainīt un tuvējos pārtikas ratos redzu, ka ir labāki, neko sliktu nedomādama samainīju, pieļaujot, ka tie ir veikala rati, jo piekrauti līdz malām,kā jau tas mēdz būt veikalu kārtojot,  mierīgi soļoju pie kases pēc laika uzmetot aci ratiņiem, skatos, izrādās tie pieder kādai sievietei, kas nesteidzīgi brauc uz kases pusi, es sastingstu un nezinu ko darīt, pie sevis saku: lo siento carino – atvaino jaukumiņ un reizē smejos par kuriozo situāciju, izstāstu Marco un šis ar kā kutināts smejas, pie tam steidzamies, jo vēl rēķins jāizraksta uz organizācijas vārda. Ierodamies darbā, pastrādāja un es dodos gatavot, Karls pēc darba dienas beigām veikala rindā nostāvējis 1,5 kavējas un ierodas nīgrs, bet es mierīgā garā gatavoju direktora virtuvē kartupeļu pankūkām mīklu, dzīvoklis atrodas virs organizācijas 8 stāvā no kura paveras lieliska panorāma uz pilsētu un ostas daļu, tā ir komūna, kur dzīvo 15 katoļi, viņiem 3 pavāres gatavo 3x dienā, dzīvoklis ir kā māja, noliktavas ir pārpildītas ar visu vajadzīgo ir mājīgi un moderni iekārtots. Marco ierodas pēdējais, jo visu laiku aizņemts ar curtopijas – īsfilmu festivālu. Tā nu gatavojam sarkaniem vaigiem visi kopā uz lielās plīts savus gardumus, manas pankūkas pirmās satapušas, kolēģi lejā jau pārgaidījušies, tapēc sākam ar manām pankūkām, kas tiek vērtētas atzinīgi un tieku iztaujāta par recepti gan mērcītei, gan pašām pankūkām, apsolīju direktoram pagatavot vēlreiz kopā. Nākamā nāk zivju zupa, kuras katls sasniedz apjomus, kas man pietiktu mēneša garumā, Paula pēc zupas gatava uguni pūst un spāņiem šķiet ļoti asa, man nemaz ne. Arī ilgi gaidītā lazanja beidzot ir uztapusi  tiek prezentēta, kaut kas jau visiem pazīstams. Šokolādes desa tiek tiesāta diezgan ātri, bet Aija(brīvprātīgā pie kā biju ciemos Oviedo septembrī) vēl paspēja un arī uz pēdējo kartupeļu pankūku, saucas ceļo pa Spāniju n baudi Latvijas ēdienus, jo Portugālē gaida vēl viens latviešu vakars. Spāņi stādija priekšā tipiskos dzērienus Fantu un Coca colu ha ha ha. Dalījāmies pirmajos iespaidos par Vigo, kā mēs jūtamies, par kopīgo un atšķirīgo, pārsteidzošajiem momentiem un sajūtām.. Vakaru noslēdzam ar pilniem vēderiem un smaidošām sejām.
Nākamo dienu iesākam ar darbiem, bet vakarā laižam pie Riojas apmācībās satiktajiem brīvprātīgajiem uz Santiago de Compastela atzīmēt Halovinu. Braucam ar vilcienu 155km/h iebraucam +17 grādi un lietus smidzeklis. Satiekam stacijā Kristīni, kas visu dienu ceļojusi no Pallencijas un gaida kādu sagaidītāju ierodamies jau 1 h, tā nu visi kopā dodamies uz dzīvokli pa ceļam iepērkot ēdienu, par cik svētdienā viss ir slēgts un pirmdien festivo -svētku diena, pie kārotās biezpienmaizes tā arī netieku, jo izrādās rezervēta, bet aizstāju ar siera kūku un dārzeņu empanadu (maizē, kā kabatā ievītiem dārzeņiem, var būt arī ar gaļu vai tunci)
Laimīgi ierodamies ciemos un Eva ar puišiem aiziet uz bāru tapas ēst, ko dara regulāri, mēs ar meitenēm paliekam ēst veselīgās vakariņas ko Angeline no Francijas gatavo, kā man pietrūkst jau meiteņu sarunas un lietas, dzīvojot ar puišiem – savādāk, citi brīvprātīgie no blakus dzīvokļa ieplūst un aizplūst, sarunas un ēdiena smarža virtuvē virmo.
Pilsēta ir samērā maza, bet ļoti vēsturiska, skaista un omulīga, pie tam dzīvoklis atrodas uz camino de Santiago de Compastela, svētceļotāju ceļa, jo Santiago katedrāle ir galamērķis svētā ceļa gājējiem no Francijas vai jebkuras citas vietas. Daudz tūristi, ceļotāji un studenti šajā skaistajā nostūrī.
Nakts aiz loga un iekšā piepildās ar čalām un smiekliem un nakts iesildās ar dejām vietējos nacionālistu bāros, kas patriotiski izdaiļoti ar nacionāliem karogiem, plakātiem un saukļiem, apmēram 15 brīvprātīgo sastāvā dejojam galīsiešu tradicionālās mūzikas pavadībā, alternatīvā gaisotnē. Galīsieši uzskata, ka ir nepamatoti aizmirsti un ignorēti Spānijas kontekstā. Dažādi steriotipi sākot ar to, ka televīzijā tiek pasniegts, ka Galīsijā vienmēr līst, kaut gan 28.oktobrī vēl skraidīju krekliņā ar īsām rokām. Bet manuprāt šī ir viena no skaistākajām Spānijas daļām un vasaras dienvidnieki pavada tieši šajā zaļajā reģionā, kas bagāta ar tradīcijām dejas  - munjeka, munjeira(es jau apgūstu), mūzika – gaitas(dūdas), valoda -  gallego.
Arī cilvēki ļoti laipni, atsaucīgi un pretimnākoši, sasveicinās pat ja viens otru nepazīst. Ja vienreiz satiec cilvēku, jau vari rēķināties, ka nākamreiz noteikti ar tevi sveicināsies un aprunāsies, mazās pilsētās jo īpaši, viens otru pazīst un nav jāuztraucas iet uz bāru vai kafejnīcu vienam, jo priekšā vienmēr būs kāds pazīstams.Smaidu>J
Jauns rīts paveras pilsētas apskatei, līst un pilsētā notiek maratons, bet vietējos tas netraucē, pilsēta mudž no tūristiem un dzīve turpina ierasto ritējumu. Katedrāle neaprakstāmi krāšņa un skaista apaugusi ar sūnām un pat dažviet kokiem, aptamborēta mežģīņu smilšu torņiem, un iekrāsojas rudens toņos pelēkdzeltenizaļa. Marco ierosina gatavot pusdienas, tā nu tiekam pie lielā šķīvja ar pastu un tomātu salsu.

Visi pilniem vēderiem laimīgi, dažiem siesta, dažiem curtopijas – īsfilmu festivāla labāko filmu ieskats. Vakara krēslā rodas ideja dzīvžoga labirintu iziet vietējā parkā un veiksmīgi atrodam vairāk, kā vienu izeju, tas ir tāpat, kā no bezizejas vienmēr ir vairākas izejas. Protams, kā tad bez spēles 21. Un gatavojamies Halovinam ar make-up un frizūrām, izdevās diezgan biedējoši, jau organizācijā ar bērniem iemēģināju roku vampīru un zombiju  make –up mākslā.




Tā nu kuplā sastāvā, kā jau ierasts dodamies uz trešo brīvprātīgo(Polija, Ungarija, Vacija) dzīvokli, kur jau pasākums rit pilnā sparā, tikai vietas tā pamaz un saspiedušies, bet laimīgi fiestojam. Satilpstam apmēram 25 brīvprātīgie, kā siļķes mucā mazajā koridorā un virtuvē, bet brīvprātīgie ir tauta, kas ir  draudzīga, pretimnākoša, izpalīdzīga, pozitīva, dzīvespriecīga un visnotaļ labdabīga. Visi parūpējušies būt briesmīgāki par citiem arī rotājumi neizpalika un „veselīgā saldumu paka” ar gumijas un cukura brīnumiem. Vakara gaitā daudz jaunu iepazīšanos un pārsteigumi, piem. Kristīne atrada compaņero, kas viņu aizveda uz Palenciju, sagadīšanās, ka otrā dienā brauca tieši uz netālo ciemu, atkrita nakts nīkšana 7h vilcienā, vai nav lieliski?! Tā te tas notiek viens caur otru, ceļo, iepazīstas un fiestu, kā arī siesto. Lieta sun vietas, tiek uztvertas daudz vienkāršāk un bez stresa, sadarbojoties, izpalīdzot atkrīt daudzas liekas problēmas. Piebeidzot pēdējos krājumus un tradicionālo kafijas liķieri, dodamies uz vecpilsētas bāriem dejot, kur iedejojam tradicionālā mūzikas pavadīti, visi dzied līdzi un jautrība sit augstu vilni.

Nejaušība, sakritība un veiksme –jaunieši ārpus bāra jautā vai kāds nerunā angliski, jam nu protams, iepazīstamies un prezentējam savu valsti, šie saka, ka vēl viena Liene esot no Latvijas, tā nu  satieku latvieti Lieni, kas jau beidz savu projektu Santiago un šonedēļ dodas mājās, vai nav interesanti?

Otro dienu sākām ar pastaigu un churros ar šokolādi baudīšanu, Slovēnijas ķirbju eļļu nogaršojām, jo Urškas ciemā ir fabrika, kur to gatavo, ļoti garšīga, tumši brūna, kā mūsu Rīgas Balzāms, sūnu apaugušās un pelēkmežģīņotās  katedrāles apskate gan no iekšpuses, gan no ārpuses, tikai šogad ir atvērtas sv. Santa durvis, jo 25.jūlijā aprit jubileja – zāle, kur atļauts ieiet tūristiem un cilvēki gaida garumgarās rindās, lai tur tiktu, pie tam šonedēļ atbrauc pats Papa - Benedikts XVI...brīvdienas beigušās, vakars jau klāt un pat negribas šķirties no miera un labdabīgās auras apvītās un mājīgās Santiago de Compastela, apsolu vēl noteikti atgriezties.

pirmdiena, 2010. gada 25. oktobris

17-25.oktobris



Iebraukšanas apmācības Rioja, Ezkaray(Logroņo) mazā  ciemā, kur pretī mūsu dzīves vietai ir rūpnīca, kas ražo segas. Pirmajā dienā pēc 12h brauciena mums bija iepazīšanās un naktsmiers, otrā dienā sekoja spāņu valodas mācības, uzkāpšana Santa Barbara huhh..panorāma uz tuvējām pilsētām, no kurienes paveras pasakaina ainava, konkurss par Spānijas vēsturi un filma par 3 Spānijas rozēm Franko valdīšanas laikā. Trešajā dienā dodamies uz vīna darītavu Ronda.

Kur satiekamies ar svarīgākajām amatpersonām šajā reģionā un pēc tam pat tiekam Riojas laikrakstā, tiekam iepazīstināti ar vīna ražošanas procesu, kā izrādās 1kg pietiek 1l vīna, nobaudām gan vīnogas, gan vīnu, izcila kvalitāte, arī olīveļļai, cenas arī adekvāti kvalitātei.



Tiekam pie lielajām pusdienām restorānā, kā jau minēju iepriekšējos rakstos spāņi ēd ilgi un ir pirmais, otrais ēdiens + kafija un lielākajai daļai saldā cigarete, tā vietā ar latviešu brīvprātīgo izvēlamies svaigu gaisu un pastaigu pa Haro. Sakritības un veiksme, tā nu tas ir, jo šajā laikā arī manai tutorei no LV bija apmācības tieši šajā reģionā, laimes skrējienā apkampjoties saplēsts mētelis Kristīnei, bet kā saka te „no pasa nada”30min smaids un sarunas dažādu valodu sajaukumā, jo katrs no kolēģiem runā savā valodā, tiem mainoties mainās arī valodas, viens otru savā starpā pazīst un tā nu tas notiek, starp kultūru sakari rodas.

 Ikdienas ēšana nav no spīdošākajām apmācību laikā, izskatās, ka tiek uz kāda rēķina taupīts. Baltmaizi un cepumus vairs ilgi negribēsies. Beidzot varu izrunāties no sirds latviešu valodā, jo satiku Kristīni no pirms aizbraukšanas apmācībām LV, smaidu.

Iepazīšanās ar citiem brīvprātīgajiem 27 no 12 valstīm Vācija, Bulgārija, Serbija, Itālija, Francija, Slovākija, Malta, Turcija, Polija etc. Jauni kontakti, lai ceļotu – lieliska izdevība šeit esot.

Pēdējā apmācību dienā runājam par iespējamām konflikta situācijām un jaunatne darbībā projektiem, radās jau ideja kaut ko uzrakstīt starp LV un ES. Diena mierīga, izņemot Franču frīku izgājienus, kas diezgan brīvi jutās šajās apmācībās un izstrādāja visādus jokus, ar liftu atvedot dažādas kompozīcijas uz spāņu valodas nodarbību, līdz evakuācijai no mājas, kas nevienu neapdraudēja. Interesanti, ka brīvprātīgais apstiprināts projektam bez angļu un spāņu valodas zināšanām, tikai tāpēc, ka ir no Francijas?!

Brīvs vakars, beidzot pa visām šīm dienām brīvs vakars, laikam nepieminēju, ka darbojāmies no 8.30 – 23.00 katru dienu un vakariņas bija 21.00. Pēdējais vakars, lai parunātu savā starpā un iepazītu viens otru, dejas, spēles, smiekli un prieki.

Nepieminēju aukstumu, kas visas šīs dienas mūs tirdīja, naktī sasniedzot pat 0 grādus, priecājos, ka nedzīvoju šajā apgabalā un steriotipi par Spāniju jau sen izdzisuši, tieši tas ko gribēju, redzēt īsto un atklāto Spāniju ar mazajiem ciemiem, vēsturi un ikdienu.

Vēl tikai brokastis, pusdienas laužot sieru ar rokām un apskatot katedrāli Burgosā un esam vilcienā visi četri Kristīne(jo pazaudēja biļeti iepriekšējam vilcienam), Marco, Karls un es, visa diena ceļā - autobusā 3h un 7h vilcienā. Iebraucam mājās, tik silts un mīlīgs, home sweet homeJ
Marco jau Santiago de Compostela pēc apmācībām ciemojas, veiksmīgas apmācības un apmaiņas projekts izdevies.he he he

Šodien pēc spāņu valodas nodarbības uzvārīju auzu pārslu biezputru un ar ogu ievārījumu ēdu, mans i laimīgs.
p.s  Mums mājās nav i-nets, tāpēc ieraksti top, kad vien tieku.

Karls atnesa ceptus kastaņus, biju aizmirsusi kā tie garšo, interesanti, kā šeit gan garšas gan sajūtu kārpiņas attīstās. Galīsijā pat ir kastaņu cepšanas svētki, ar tiem svētkiem ar te interesanti, daudziem no tiem sena vēsture, bet aizsākums pavisam vienkāršs, kāds izdomāja pamēģināt kaut ko un tā ieviesās par tradīciju, piemēram karāties gaisā virs ūdens turot zosi aiz rīkles,kamēr tā pārtrūkst un dalībnieks iekrīt ūdenī, diezgan bezjēdzīgi svētki, tradīcija manuprāt, labi, ka tagad to dara ar lateksa zosi.
Te daudz tādu interesantu svētku un tradīciju.