29.oktobris - 1.novembris

Prezentējam savu valsti ar platos tipicos – tradicionālo ēdienu gatavošanas vakars organizācijā. Jau labu laiku iepriekš vienojāmies, ko katrs gatavosim. Karls no Maltas  - zivju zupu ar piparmētrām un rīsiem, Marco no Itālijas – lazanju un es kartupeļu pankūkas un saldo šokolādes desu, ko sagatavoju jau iepriekšējā vakarā, sanāca par mīkstu, nevar salīdzināt ar to ko baba gatavo, bet nekas pirmo reiz piedodams. Jautrākais bija iepirkšanās pirms gatavošanas, Karlu nesagaidījām no darba un devāmies ar Marco uz Carrefour. Neiespējamā misija protams atrast krējumu un brūkleņu ievārijumu, aizstājot to ar plūmju ievārījumu un 22% natu, secinām, ka kavējamies un laižam uz kasi, secinu, ka neīstos kartupeļus paņēmu, speciāli tortillai domātus un ja redzi tādu uzrakstu, zini, ka tas neder nekam,nolēmu samainīt un tuvējos pārtikas ratos redzu, ka ir labāki, neko sliktu nedomādama samainīju, pieļaujot, ka tie ir veikala rati, jo piekrauti līdz malām,kā jau tas mēdz būt veikalu kārtojot,  mierīgi soļoju pie kases pēc laika uzmetot aci ratiņiem, skatos, izrādās tie pieder kādai sievietei, kas nesteidzīgi brauc uz kases pusi, es sastingstu un nezinu ko darīt, pie sevis saku: lo siento carino – atvaino jaukumiņ un reizē smejos par kuriozo situāciju, izstāstu Marco un šis ar kā kutināts smejas, pie tam steidzamies, jo vēl rēķins jāizraksta uz organizācijas vārda. Ierodamies darbā, pastrādāja un es dodos gatavot, Karls pēc darba dienas beigām veikala rindā nostāvējis 1,5 kavējas un ierodas nīgrs, bet es mierīgā garā gatavoju direktora virtuvē kartupeļu pankūkām mīklu, dzīvoklis atrodas virs organizācijas 8 stāvā no kura paveras lieliska panorāma uz pilsētu un ostas daļu, tā ir komūna, kur dzīvo 15 katoļi, viņiem 3 pavāres gatavo 3x dienā, dzīvoklis ir kā māja, noliktavas ir pārpildītas ar visu vajadzīgo ir mājīgi un moderni iekārtots. Marco ierodas pēdējais, jo visu laiku aizņemts ar curtopijas – īsfilmu festivālu. Tā nu gatavojam sarkaniem vaigiem visi kopā uz lielās plīts savus gardumus, manas pankūkas pirmās satapušas, kolēģi lejā jau pārgaidījušies, tapēc sākam ar manām pankūkām, kas tiek vērtētas atzinīgi un tieku iztaujāta par recepti gan mērcītei, gan pašām pankūkām, apsolīju direktoram pagatavot vēlreiz kopā. Nākamā nāk zivju zupa, kuras katls sasniedz apjomus, kas man pietiktu mēneša garumā, Paula pēc zupas gatava uguni pūst un spāņiem šķiet ļoti asa, man nemaz ne. Arī ilgi gaidītā lazanja beidzot ir uztapusi  tiek prezentēta, kaut kas jau visiem pazīstams. Šokolādes desa tiek tiesāta diezgan ātri, bet Aija(brīvprātīgā pie kā biju ciemos Oviedo septembrī) vēl paspēja un arī uz pēdējo kartupeļu pankūku, saucas ceļo pa Spāniju n baudi Latvijas ēdienus, jo Portugālē gaida vēl viens latviešu vakars. Spāņi stādija priekšā tipiskos dzērienus Fantu un Coca colu ha ha ha. Dalījāmies pirmajos iespaidos par Vigo, kā mēs jūtamies, par kopīgo un atšķirīgo, pārsteidzošajiem momentiem un sajūtām.. Vakaru noslēdzam ar pilniem vēderiem un smaidošām sejām.

Nākamo dienu iesākam ar darbiem, bet vakarā laižam pie Riojas apmācībās satiktajiem brīvprātīgajiem uz Santiago de Compastela atzīmēt Halovinu. Braucam ar vilcienu 155km/h iebraucam +17 grādi un lietus smidzeklis. Satiekam stacijā Kristīni, kas visu dienu ceļojusi no Pallencijas un gaida kādu sagaidītāju ierodamies jau 1 h, tā nu visi kopā dodamies uz dzīvokli pa ceļam iepērkot ēdienu, par cik svētdienā viss ir slēgts un pirmdien festivo -svētku diena, pie kārotās biezpienmaizes tā arī netieku, jo izrādās rezervēta, bet aizstāju ar siera kūku un dārzeņu empanadu (maizē, kā kabatā ievītiem dārzeņiem, var būt arī ar gaļu vai tunci)

Laimīgi ierodamies ciemos un Eva ar puišiem aiziet uz bāru tapas ēst, ko dara regulāri, mēs ar meitenēm paliekam ēst veselīgās vakariņas ko Angeline no Francijas gatavo, kā man pietrūkst jau meiteņu sarunas un lietas, dzīvojot ar puišiem – savādāk, citi brīvprātīgie no blakus dzīvokļa ieplūst un aizplūst, sarunas un ēdiena smarža virtuvē virmo.

Pilsēta ir samērā maza, bet ļoti vēsturiska, skaista un omulīga, pie tam dzīvoklis atrodas uz camino de Santiago de Compastela, svētceļotāju ceļa, jo Santiago katedrāle ir galamērķis svētā ceļa gājējiem no Francijas vai jebkuras citas vietas. Daudz tūristi, ceļotāji un studenti šajā skaistajā nostūrī.

Nakts aiz loga un iekšā piepildās ar čalām un smiekliem un nakts iesildās ar dejām vietējos nacionālistu bāros, kas patriotiski izdaiļoti ar nacionāliem karogiem, plakātiem un saukļiem, apmēram 15 brīvprātīgo sastāvā dejojam galīsiešu tradicionālās mūzikas pavadībā, alternatīvā gaisotnē. Galīsieši uzskata, ka ir nepamatoti aizmirsti un ignorēti Spānijas kontekstā. Dažādi steriotipi sākot ar to, ka televīzijā tiek pasniegts, ka Galīsijā vienmēr līst, kaut gan 28.oktobrī vēl skraidīju krekliņā ar īsām rokām. Bet manuprāt šī ir viena no skaistākajām Spānijas daļām un vasaras dienvidnieki pavada tieši šajā zaļajā reģionā, kas bagāta ar tradīcijām dejas  - munjeka, munjeira(es jau apgūstu), mūzika – gaitas(dūdas), valoda -  gallego.

Arī cilvēki ļoti laipni, atsaucīgi un pretimnākoši, sasveicinās pat ja viens otru nepazīst. Ja vienreiz satiec cilvēku, jau vari rēķināties, ka nākamreiz noteikti ar tevi sveicināsies un aprunāsies, mazās pilsētās jo īpaši, viens otru pazīst un nav jāuztraucas iet uz bāru vai kafejnīcu vienam, jo priekšā vienmēr būs kāds pazīstams.Smaidu>J

Jauns rīts paveras pilsētas apskatei, līst un pilsētā notiek maratons, bet vietējos tas netraucē, pilsēta mudž no tūristiem un dzīve turpina ierasto ritējumu. Katedrāle neaprakstāmi krāšņa un skaista apaugusi ar sūnām un pat dažviet kokiem, aptamborēta mežģīņu smilšu torņiem, un iekrāsojas rudens toņos pelēkdzeltenizaļa. Marco ierosina gatavot pusdienas, tā nu tiekam pie lielā šķīvja ar pastu un tomātu salsu.

Visi pilniem vēderiem laimīgi, dažiem siesta, dažiem curtopijas – īsfilmu festivāla labāko filmu ieskats. Vakara krēslā rodas ideja dzīvžoga labirintu iziet vietējā parkā un veiksmīgi atrodam vairāk, kā vienu izeju, tas ir tāpat, kā no bezizejas vienmēr ir vairākas izejas. Protams, kā tad bez spēles 21. Un gatavojamies Halovinam ar make-up un frizūrām, izdevās diezgan biedējoši, jau organizācijā ar bērniem iemēģināju roku vampīru un zombiju  make –up mākslā.

Tā nu kuplā sastāvā, kā jau ierasts dodamies uz trešo brīvprātīgo(Polija, Ungarija, Vacija) dzīvokli, kur jau pasākums rit pilnā sparā, tikai vietas tā pamaz un saspiedušies, bet laimīgi fiestojam. Satilpstam apmēram 25 brīvprātīgie, kā siļķes mucā mazajā koridorā un virtuvē, bet brīvprātīgie ir tauta, kas ir  draudzīga, pretimnākoša, izpalīdzīga, pozitīva, dzīvespriecīga un visnotaļ labdabīga. Visi parūpējušies būt briesmīgāki par citiem arī rotājumi neizpalika un „veselīgā saldumu paka” ar gumijas un cukura brīnumiem. Vakara gaitā daudz jaunu iepazīšanos un pārsteigumi, piem. Kristīne atrada compaņero, kas viņu aizveda uz Palenciju, sagadīšanās, ka otrā dienā brauca tieši uz netālo ciemu, atkrita nakts nīkšana 7h vilcienā, vai nav lieliski?! Tā te tas notiek viens caur otru, ceļo, iepazīstas un fiestu, kā arī siesto. Lieta sun vietas, tiek uztvertas daudz vienkāršāk un bez stresa, sadarbojoties, izpalīdzot atkrīt daudzas liekas problēmas. Piebeidzot pēdējos krājumus un tradicionālo kafijas liķieri, dodamies uz vecpilsētas bāriem dejot, kur iedejojam tradicionālā mūzikas pavadīti, visi dzied līdzi un jautrība sit augstu vilni.

Nejaušība, sakritība un veiksme –jaunieši ārpus bāra jautā vai kāds nerunā angliski, jam nu protams, iepazīstamies un prezentējam savu valsti, šie saka, ka vēl viena Liene esot no Latvijas, tā nu  satieku latvieti Lieni, kas jau beidz savu projektu Santiago un šonedēļ dodas mājās, vai nav interesanti?

Otro dienu sākām ar pastaigu un churros ar šokolādi baudīšanu, Slovēnijas ķirbju eļļu nogaršojām, jo Urškas ciemā ir fabrika, kur to gatavo, ļoti garšīga, tumši brūna, kā mūsu Rīgas Balzāms, sūnu apaugušās un pelēkmežģīņotās  katedrāles apskate gan no iekšpuses, gan no ārpuses, tikai šogad ir atvērtas sv. Santa durvis, jo 25.jūlijā aprit jubileja – zāle, kur atļauts ieiet tūristiem un cilvēki gaida garumgarās rindās, lai tur tiktu, pie tam šonedēļ atbrauc pats Papa - Benedikts XVI...brīvdienas beigušās, vakars jau klāt un pat negribas šķirties no miera un labdabīgās auras apvītās un mājīgās Santiago de Compastela, apsolu vēl noteikti atgriezties.