Jau tūliņ beidzas otrā nometnes nedēļa, laiks aizlidojis un piedzīvojumu daudz, jaunas bērnu dziesmas ik brīdi pieķeru sevi dungojam, bērneļi dikti mīļi, lieliski un produktīvi aizrit manas dienas. Bet mana mīlestība uz Portugāli – neizsmeļama. Pagājušā nedēļas nogalē bijām uz Narciso dzimtajām ārēm, ciemu Portugālē – Molelos, draugu pulkā pikniks ar sardīnēm un grillētiem dārzeniem, barojot vistas un dārzā lavierējot pa persiku kokiem, mjam..nevar salīdzināt siltu persiku tikko norautu no koka ar veikala, pati vakara nagla bija ciema balle – īsta zalummballe ar loteriju, vietējām slavenībām un dančiem līdz rītausmai.
Pārsiedza jūlija rīts ar smidzekli un aukstu,drūmu laiku, jutos, kā ziemā (Galīsilas ziemā), bet kā jau ierasts laiks mainās pa minūtēm un vakarpusē saulīte glaimoja.
Tautu meita, iejutos īstas Galīsiešu tautu meitas veidolā, ja Jūs zinātu cik tas ir smags! 4 stīvināti apakšsvārki, divi vilnas svārki, blūze, lakats, vilnas zeķes un čībiņas, pastalas, man tikai paviesojoties šai tēlā lija varenas sviedru lāses, kur nu vēl nodejot koncertu šai tērpā. Bet manas Galīsiešu deju nodarbības bija kaut kas vērtīgs un iespaidīgsJ Ir mazliet sajūta, ka nupat jau pamazām jāsāk atvadīties no Vigo, laiks atlicis pavisam nedaudz, tikai viens mēnesis.
