Ziemassvētku laiks, nebiju domājusi, ka mani pārņems tik sentimentālas jūtas un ilgas pēc mājām un mīļajiem. Šie ziemīši bija ļoti īpaši ar to, ka nebija sniega, eglītes un viss ierastais. Jo pavadīju to ar lielisku un lielu galīsieši ģimeni A Coruna.
Esmu atpakojusi LV gardumu paciņu, sēžu un domāju par Jums, milzīgs paldies mani mīļie!
Loku iekšā šprotes ar rupjmaizi un raudu gan aiz prieka, gan aiz bēdām. Līdzīgas sajūtas mani pārņēma atbraucot. Cerams, ka drīz tas viss sentimentālais bums pārvērtīsies kādā radošā brīnumā, šodien make-up kursus vadīju, bija liels gandarījums par paveikto.
Jāatzīst, ka ir uznācis tāds krīzes brīdis, bimbiens nāk par sīkumiem un līdz ko aizdomājos par savējiem. Sadedzu svecītes un ēdu griķus, lai mazliet gaismu sevī ienestu un LV garšu sajustu. Katru mīļu brīdi sevi mēģinu uzmundrināt, pajogot, pasmaidīt sev un padejot, Marco no Itālijas atgriezies, tagad mazliet lielāka dzīvība un jautrība mājās.
Darba kolēģi un mana fizioterapeite ļoti atbalsta, tiešām pozitīvi iedrošina satikties ārpus mājas, parunāt, lai negruzītos, vietējie te tiešām ļoti forši un atsaucīgi cilvēki, vairāk izrāda savas emocijas un runā par tām, mēs ziemeļnieki tās veikli kaut kur gribam paslēpt.
Jaunais gads tuvojas un visi vēl uz tāda svētku viļņa, man kaut kā tā svētku sajūta ne visai patīk it sevišķi vēdera apvidū. Bet šodien jogas klases organizācijā, ceru visu negatīvo un sakrāto enerģiju palaist pastaigā.
Manuprāt brīvprātīgais ir tāda kā diagnoze, ievēroju daudz pozitīvu pārmaiņu savā ikdienā, lielākā no tām ir, ka ir milzīgs prieks dalīties un dot kādam, kam tas ir vajadzīgs.
gatavojām pārtikas pakas 80 ģimenēm
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru