Sen neesmu neko rakstījusi, bet nu ir īstais laiks, jo šis svētku laiks emociju ziņā ir bijis tik kontrastains, ka esmu laimīgi ieritējusi atpakaļ ikdienas gaitās. Izrādās sevis iepazīšana var būt ļoti pārsteidzoša, sastapties ar saviem niķiem un domu mežģīnēm ir diezgan nepatīkami, vēl to atzīt un kaut ko mainīt? Bet esmu ceļā uz to, pirmie trīs mēneši bija tāds vides iepazīšanas un adaptācijas posms, bet ceturtajā jau vairs nenoslēpsi savu īsto būtību un emocijas. Un labi vien ir, tas tikai mani dara stiprāku un es to pieņemu, kā jaunu pieredzi un garšvielu buķeti, kas ne vienmēr ir salda. Paldies visiem, kas animēja visu šo laiku ar mani no LV, milzīgais draugu un ģimenes atbalsts deva man stimulu un drošības sajūtu. Es to ļoti novērtēju un vispār esmu pārdomājusi vērtību skalu, kas tad ir tas svarīgais un būtiskais – pavisam vienkāršas lietas, parasti tikai cenšamies samudžināt to visu, jo par daudz domājam, ko citi padomās un kā tas izskatās no malas?!
Paldies Marco un Karlam par 2. Janvāra dāvanu, lielisku foto sesiju, īstenībā nav nemaz tik vienkārši 3h būt atbrīvotai, dabiskai un piedomāt par kustībām, gaismu, skatienu utt pie tam, ja uzrodas skatītāji, jo lokācijas vietu bijām izvēlējušies vienu no ievērojamākajām un skaistākajām Vigo, no kurienes var redzēt visu pilsētu. Uz sesijas beigām jau iemanījos un man iepatikās, Marco jau ir strādājis šajās sfērā un varēja dot daudz vērtīgus padomus, saruna ar fotogrāfu ir ļoti nozīmīga un bildes tam ir lielisks pierādījums, mani sajūsmināja Marco komentārs - imagine que eres mas guapa de Vigo y venga (iedomājies, ka esi skaistākā Vigo un aiziet)
Sāku ar iedvesmas avotiem, gan no literatūras, gan no Jūsu vēstulēm un katram jau savs, bet es savu dienu mainīju kaut vai ar to, ka pamostos ar smaidu un apziņu, ka es varu. Un ir jau pirmie rezultāti, vakar pastaigājoties saulainajā svētdienā gar okeānu un vērojot putnus, ieelpojot eikaliptu koku smaržu un baudot Iļģu mūziku, mani uzrunāja nejauši garāmgājēji, kaut vai lai parunātu par eiro ieviešanu Latvijā vai labestīgi pasmaidot un novēlot jauku dienu, tas priecē, lielisks pierādījums, ka smaids vairo smaidu. Šodien amizants gadījums vietējā veikalā – spāņiem ir pieņemts parunāties ar pārdevēju, kaut vai pieklājības frāzes, bet pāris, kas iepirkās pirms manis bija ļoti stīvām sejām un ne vārda nepārmija ar pārdevēju, nevarat iedomāties cik izbrīnīta bija pārdevēja, pieņemu, ka LV tā būtu visai normāla parādība, taču šeit ne pavisam, bet es uzsmaidīju pārdevējai un teicu „no te preocupes”(neuztraucies) un novēlēju veiksmīgu dienu, smaids vairo smaidu, tikai vajag atvērt tās durtiņas no kurām tas nāk.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru