Mājās braukšanas pasākums tiek gaidīts ar lielu nepacietību, atbalstu un asarām. Atzīstu, ka pa ilgu izstiepu un neieklausījos savās sajūtās jau ziemassvētkos, taču neko nenožēloju – ļoti liels pārbaudījums sajūtu ziņā un ieguvu ar katru dienu jaunas vērības, cilvēkus, kas animēja ar mani.
Pirms aizbraukšanas dažiem cilvēkiem bija īpaša loma un LIELAIS PALDIES viņiem, manai ģimenei, Larai un viņas mammai, Susi, Kibai, Alejandro ar ģimeni, Insai un Janai, kas ar mani bija ik dienu , kad biju smaidoša un optimistiska vai gluži pretēji, kā arī Narciso par dalīšanos savā pieredzē. Atbildība, mīlestība, uzticība un vientulība.
Atziņa – „Tu vari būt kopā ar daudz cilvēkiem, bet dziļi sirdī vientuļš”
Pusdienošanu manās Ziemeļspānijas mājās ar vācu meitenēm un pārsteigums lidostā ar smiekliem un asarām acīs, bet pats galvenais ar lielu sirsnību – atmiņu albūms ar jaukiem vārdiem un „llamador de angeles”, vēstule no vecmāmiņas īpašs gardums pietaupīts, lai ļautos emocijām lidojot– attālums ļoti satuvina ar savējiem.
22. februārī pieredzes saburzīta un jāatzīst kādus 2 mēnešus pat nebiju lietojusi kosmētiku ierodos Barselonas lidostā un man priekšā paveras plats smaids un lieliskā sieviete, es jau teicu, ja būtu puisis iemīlētos no pirmā skatiena. Neizsakāmi laimīgas par tikšanos dodamies uz saviem lepnajiem apartamentiem un baudām vakaru ar pilsētā – olīvu kalni dažādās mērcēs un krāsās, zemenes, miers un plašums , silts gaiss un brīvība, ar tējas malkiem ostmalā (Restorāna ieteikumi tējas izvēlē - Manzanilla ir meitenēm, kam ir draugs, Tila esot tantēm jādzer) , neparastiem augļiem, auzu pārslu biezputru, kāds bija ļoti pacenties – mīļš paldies!:)
Rīts tik mierīgs un bez steigas, Plaza Espana un tad jau aidā uz lidostu, vaio tad var mājās braukt bez jamon no Spānijas?– nē, jāpaņem labākais Iberian. Mirkli vēl apstājies beļģu saldējuma baudīšana un tāds miers, kad piefiksējam – jādodas uz iekāpšanu, haaaaaaaahhh skrējiens uz reisu bija pats labākais, jo pēdējais brīdinājums pirms iekāpšanas tiek izsludin;ats, tad nu slīdējām pa garo flīžu un stikla ieklāto gaiteni un nemaz nebijām pēdējās, iekšā sajūsmas saucieni – uz mājām, jā! Nolaižoties vēl bija ļoti pacilāta sajūta – laimīga! Sniegs uz visām pusēm, cilvēki skatās, bet man ir pilnīgi vienalga, pat lielais aukstums sajūsmu neietekmējaJ
To, kā novērtēju ģimeni un draugus var izjust tikai tas, kas bijis prom no mājām ilgāku laiku. Ļoti liels palīgs ir skype starpniecība, bet samīļot savējos un kārtīgi ieēst īstu Latvijas biezpienu ar krējumu un rupjmaizi, aiziet pīles pabarot vietējā upītē, slēpot kopā ar savu ģimeni un pikoties, ēst mammas vakariņas un izjust ģimenes siltumu, nogaršot mammas jaunās kūkas recepte un citus gardumus, skatīties ar radiņiem oldschool bildes, trumpis visam mana mazā māsa ar šampanieša korķi mutē aizmigusi jaunībā, justies ļoti gaidītai un mīlētai, ļauties, kad tevi lutina, novērtēt to visu, kas jau ir - nedomājot par to - kā nav.. ir īsta vērtība.
Pie mīļajiem mājiņās!!!
Mīlu:)
